Tumšā sirds stūrī

Es iepazinu skaistu meiteni,

Bet jau piektdien tā tumšā istabā,

Atdos savas siltās krūtis,

Ne man, bet kādam svešiniekam,

Tikmēr es peldēšos naudā

Un sapņošu par nāvi.

Nākamajā rītā, cērtot malku,

Starp pagalēm

Es atradīšu savu sirdi – ilgi šķūnī stāvējušu,

Un atjēgšos,

Kad būšu to pāršķēlis uz laktas ar cirvi.

Man nepaliks žēl vientuļas būtnes,

Kas iemīlēsies manā dzejā,

Es iekrāmēšu viņu jūtas malkā,

Lai varētu tās krāsnī kurināt.

Ziemā es atkorķēšu vientulības vīnu,

Lai izaugtu kādam kokam par saknēm,

Cerams jau pavasarī es būšu par mūku

Cellē kādai miečai zem svārkiem.

2017.

Novembra nakts

Ak, acis zaļās, varu tikai sapņot,

Tās mana oāze un veldze tuksnesī,

Man tālēs plašās, tālēs tuvās,

Vienmēr skatīties un nekad tās neredzēt.

Dienas nāk un iet,

Nakts no jauna pārklāj visu,

Tumsa aiznes pat to,

Kas reiz bijis dārgs.

Kādreiz tavos logos saule gulsies,

Klusā rītā es pie tevis

Ar gaismu nākšu,

Jo es zinu, ka tu biji tā,

Kas reiz vērās mēnesnīcā.

01.11.2017.