Mūsdienu postmodernisma tendences dzejai ir atņēmušas
liriskumu, atskaņas un pat motīvu. Postmodernisti saka, ka autora nav. Visi
atdarina kādas iepriekš noteiktas shēmas. Oriģinalitāte vairs netiek uzskatīta
par pašmērķi. Postmodernisms estētiku meklē parodijā, variācijās un pašā
mākslas darba tapšanas procesā, nevis gala rezultātā. Postmodernismā autors ir tikai starpnieks starp tekstiem. Viena dzeja rada citu. Subjekts kļūst par diskursa elementu jeb lasītājs interpretē tekstu un ar savu interpretāciju ir oriģināls. Katrs lasītājs saskata kaut ko citu darbā. Autors rada izmantojot savu kultūras bāzi, kas tam dota caur izglītību. Nav oriģinalitātes ideāla, visi atdarina kaut kādas iepriekš noteiktas shēmas un cenšas noskaidrot, cik tālu tā var variēt.
Modernisti
tik ļoti tiecās pēc oriģinalitātes, ka nereti upurēja dzejas saprotamību. Dzeja
pārāk tika atsvešināta no lasītāja. Modernisms tiecās novērsties no tradīcijām. Pati māksla sevi sāka kritizēt sevi ar mākslas līdzekļiem. Ekspresionisti tik ļoti tiecās pēc emocijām, ka pazaudēja savā daiļradē objektus un pat sižetu. Manuprāt, dzeja nedrīkst kļūt par tik elitāru
mākslu, ka zaudē saikni ar lasītāju. Ideja par otrā līmeņa lasītāju ir utopija
laikmetā, kas pats par sevi tiecās uz globalizāciju un cenšas visas parādības
universalizēt.
Es nesaku, ka nepiekrītu modernisma un postmodernisma idejām, tomēr, manuprāt,
mūsdienās ir jāatrod kompromiss starp modernistu un postmodernistu estētikas
ideāliem, kompromiss starp oriģinalitāti un saprotamību. Nereti man liekas, ka postmodernisms ir kļuvis, nevis par jaunas estētikas aizsācēju, bet gan par attaisnojumu oriģinalitātes trūkumam. Mākslu nedrīkst uztvert kā kaut ko tādu, ko kaut kad sapratīs, bet tagad nesaprot. Šāda ideja ir lēts mierinājums pašam māksliniekam. Mākslai jāsniedz piepildījums, kas ilgst tagadnē, tam jābūt pāri laikam ejošam piepildījumam, jo mūžam dzīvo tas, kuru lasa pēc viņa nāves.
Es piekrītu tradīcijai - formai, kur māksla ir kumulatīva, bet attīstās caur jaunievedumiem. Mūsu dzeju veido ne tikai kultūras uzkrātā bāze, bet arī valoda. Valoda nosaka, ko ar to var izteikt un ko nevar. Dažādās valodās vienādiem
vārdiem var būt pilnīgi dažāda emocionālā nokrāsa. Dzejnieks ir savas valodas apdāvināts un vienlaikus tās gūstā. Es necenšos iet mūsdienu dzejas tendenču
pavadā. Dzeju var rakstīt modernā, postmodernā un pat tradicionālā veidā, tomēr
tai jānāk no dzīves.
