Es iepazinu
skaistu meiteni,
Bet jau
piektdien tā tumšā istabā,
Atdos savas
siltās krūtis,
Ne man, bet kādam
svešiniekam,
Tikmēr es
peldēšos naudā
Un sapņošu
par nāvi.
Nākamajā rītā,
cērtot malku,
Starp
pagalēm
Es atradīšu savu sirdi – ilgi šķūnī stāvējušu,
Un atjēgšos,
Kad būšu to
pāršķēlis uz laktas ar cirvi.
Man nepaliks
žēl vientuļas būtnes,
Kas iemīlēsies
manā dzejā,
Es iekrāmēšu
viņu jūtas malkā,
Lai varētu
tās krāsnī kurināt.
Ziemā es
atkorķēšu vientulības vīnu,
Lai izaugtu
kādam kokam par saknēm,
Cerams jau
pavasarī es būšu par mūku
Cellē kādai
miečai zem svārkiem.
2017.
