Dienas tumšās segās tērpsies,
Melnas tušas kārtas līs,
Tavas acis citās acīs vērsies,
Uz mana galda roze vīs.
Ceļš savs varbūt ejams tagad katram
mums,
Es jau pats savu sirdi graizu vien,
Tomēr mana sirds par tevi skums,
Nevaru es mierīgs būt aizvien.
Dienas tagad tukšas bālēs,
Novīs pavasarī rīts,
Ziedi neizplaukuši būs,
Pat putnu dziesmas liekas kļūs.
Deg krūtīs tavās sapņu sirds,
Jau ārā rīta zvaigznes blāvo,
Manas skumjas dzejas rindās vīst,
Uz lapām melnas tušas kārtas līst.
/Dekabrists Bobovich/12.02.2017.
