Es kā vienmēr
vēros vagona durvīs kā
Likteņa sienā,
Un laukā pa
logu peldēja mākoņi
kā iepriekšējā
dienā.
Todien vilcienā,
Man pretī
sēdēja meitene,
Viņai mati bija
no zelta,
Un smarža sārta
kā roze.
Tomēr viņa
nebija
Mana laimīgā
loze,
jo uz biļetes
tai bija
Rakstīts:
Jaunolaine
Viņa neskatījās
uz mani,
Bet laukā pa
logu,
Turēja mani tā
Par kaut kādu
spoku.
Vilcienā, kad
jau aiz loga,
Pāri kalniem
varenās rūpnīcas tālumā ceļas,
Un purvā migla
tik liegani veļas,
Aizgāja tā
strauji papēžus piesitot grīdā.
Es zinu,
celsies tā atkal nākamā rītā,
Tērpusies
sarkanā purpura zīdā,
Un atkal brauks
mācīties atpakaļ Rīgā,
Kāds cits
satiks viņu un ievīs samtainā mīlā.
Pienāk mans
padomju sapnis betona silā,
Sirds mana, kur
klīst vienatnē dziļā,
Vilciens
nosvilpj aiziedams miglā,
Pilsētā, kur
bomži vēl miskastes cilā.
/Dekabrists Bobovich/09.03.2015.
