Viegla tumšmate
Pielija pilna saltu saules staru
Oktobra rītā.
Apaļo gurnu attālināšanās uz perona
Ieaijāja vilcienu manī cieši,
Vilcienu, kurā uzplaukst maigums
Kā medus starp lūpām, pavērtām nedaudz.
Vagonā iekāpa mazliet nevainīga puķe,
Un uzziedēja aukstums ārā
Kā viņas vaigi manā tuvumā,
Pilni kairo liesmu lāšu lavas.
Tumšmates zīds pienāca uz mana perona,
Pievijās tuvu siltums no krūtīm,
Kas ieskautas dziļi brieda kā vulkāns,
Karsts un gatavs izvirst bez prāta.
Šodien no sliedēm noskrēja manas domas
Un uzdūrās viņas acīm,
Uz atvadām,
Un norasoja manas lūpas
Uz viņas,
Viegli.
/Dekabrists Bobovich/11.10.2016.
