Mazliet vāji krīt sniegs
Vieglā klusumā kapsētā,
Melnas ir koku galotnes,
Un uz vaigiem sniegpārslas ir
aukstas.
Debesis kā sniega dūmi
Pāri slīd aizdomīgi lēni,
Kluss gaiss klīst
Caur zaru vainagiem, vientuļiem.
Skumjas ir ilūzija, bet
Domas realitāte,
Laika nav vispār,
Un viss notiek vienlaicīgi.
Visums kļūst matērija,
Un sapņi – atmiņas;
Viegls naivums – ass;
Un tu man – pilnība.
/Dekabrists Bobovich/24.01.2012.
