Es klīstu pa peronu,
Pilnu kritušām lapām,
Ar pārgrieztām acīm,
Un sirdi kā tonna.
Ilgas kā rudens lapas klīst dzejā,
Gaismas iedegas uz metāla priedēm,
Uz sliedēm sirds metas zem vilciena riteņiem lejā
Kā negaidīts putenis mīlniekiem sejā.
Baltā segā dienas tērpjas,
Novīst manis dotā roze baltā,
Viss aizmirstībā vērpjas,
Nomirst viņas mīla kupenā saltā.
Ar pārgrieztām acīm un sirdi kā tonna,
Es klīstu pa peļķēs kritušām lapām,
Kā asinīm un pilnīgi bez prāta,
Izlīst uz papīra sirds, mīlas sadragāta.
18.06.2015.
